Destina Kretona otrā lielā filma – Short Term 12

Destina Kretona režisētā Short Term 12, ir viena no sirdi plosošākajām 2013. gada Amerikas drāmām, kas atnesa slavu aktrisei Brijai Larsonai, kura filmā spēlē Greisas tēlu. Terapeitei Greisa, kura strādā bērnu namā ar ļoti nestabiliem bērniem, vai arī nepilngadīgiem varmācības upuriem. Viņa katru rītu dodas uz darbu ar velosipēdu un līdz ar ierašanos audzināšanas iestādē, sāk pārrunas ar, viņas aizbildniecībā nodotajiem, bērniem. Ja tik tālu šis apraksts rada iespaidu, ka Short Term 12 ir viena krietnajām un higiēniskajām iedvesmojošajām filmām, tad tas ir tikai daļēji patiesi, jo vārdu apmaiņas, starp jauno terapeiti un viņas audzēkņiem, ir asas un elektriskas. Filmā (angļu valodā – prestamos rapidos) tiek atainots process, kādā labs terapeits, mācoties no savām kļūdām, transformējas no psihoterapijas grāmatu sauso tekstu programmēta robota par empātisku instinktu vadītu, siltu draugu. Iespējams, ka Greisai piemīt pārlieku daudz empātijas. Kad viņa ar savu riteni minas mājās pie sava dzīvesbiedra, terapijas kolēģa Meisona, kura lomu spēlē Džons Galahers jaunākais, viņa regresē, pašai nolaižoties līdz sadzīves upuru līmenim, no kura, sava darba laikā, viņs cenšas izvilkt audzēkņus.

Nav pārsteidzoši, ka režisors Kretons pats ir strādājis bērnu namā, kas ir līdzīgs Short Term 12 atveidotajam. Viņš ir radījis savu alternatīvo ego vārdā Neits, kuru tēlo Ramijs Maleks. Neita loma kalpo kā ierīce, caur kuru, Meisons un Greisa un prestamos sin aval norāda uz virvi, pie kuras Neits, tāpat kā filmas skatītāji, var turēties, lai izturētu dzīves sagādātās grūtības. Viena no šādām pamācībām ir redzama pašā filmas sākumā, kad Neits, tikko uzsācis darbu bērnu namā, saņem pirmos norādījumus no saviem jaunajiem kolēģiem. Jau šajos pirmajos filmas brīžos rodas sajūta, no kuras neizdodas atkratīties arī pēc pēdējās 85. minūtes. Destins Kretons, radot šo varonis pēc savas līdzības, ir bijis pārlieku pazemīgs. Neits ir mazliet par daudz divkosīgs un mazliet par maz attapīgs tēls priekš šādas filmas.
Filmā netiek rādīti vardarbīgie akti, kuros ir cietuši bērnu nama audzēkņi, ne ļaunuma pārņemtie pieaugušie, kuri tos ir pastrādājuši. Skatītājs redz tikai šā negantuma sekas uz bērniem un viņu agonizējošo transformāciju no nobiedētiem, jēliem līdz pārlieku aizsargātiem un, kā tos definētu sabiedrība, nelīdzsvarotiem īpatņiem. Kretons šo procesu demonstrē ļoti uzskatāmi. Vispirms Greisa un Meisons nomierina šos bērnus pietiekoši, lai tie būtu gatavi pilnvērtīgam kontaktam, liekot skatītājam domāt: Lūk, viņi ir izārstēti! Tomēr tam seko atkārtotas dusmas un process sākas no sākuma. Katram solim uz priekšu, seko garāks solis atpakaļ. Bērnu traumas nav iespējams izārstēt, var tikai cerēt, ka izdosies iesēt sēklas, no kurām bērnu nama audzēkņi, kādu dienu, varēs izaudzēt savu emocionālo autonomiju.

Vienīgā filmas kļūme, neskaitot tās neizteiksmīgo nosaukumu, ir tās noslēgums, kas ir daudz par daudz pacilājošs. Acīmredzot Kretons ir vēlējies, lai viņa otrais lielais Holivudas projekts, beidzas ar harmonisku izskaņu. Džoela P. Vesta sarakstītais filmas skaņu celiņš ir tik maigs, it kā komponists bītos saskrāpēt Kretona trauslos tēlus. Šāda mūzika saldina to, ko skatītājs redz ekrānā, bet nepadara to par kaut ko mākslīgu, tādā veidā aizskarot, filmas pamatā esošās, cilvēciskās vērtības. Short Term 12 sapurina skatītāju, bet neatstāj to ar iekšēju tukšuma sajūtu. Šī filma cenšas pierādīt, ka īstermiņa mīlestība var ilgt bezgalību.